You are currently browsing the monthly archive for Marts 2008.
Tā nu tas ir, sešdesmitajos, septiņdesmitajos vella mūzika (rock) tika pieskaitīta visam nelabajam, kāpēc ? Vecāki bija šausmās viņu atveses lietoja narkotikas, audzēja garus matus, piedalījās tādos pasākumos kā sex revolution, to varētu raksturot sekss uz ielas, bet pats galvenais tā bija mūzika, kas dzima, kas lauza standartus, tā varēja pateikt, izteikt daudz ko tajā laikā. Katra viņu dziesma bija daudz savādāka, nebija atbalsis no citas dziesmas, ritma vienvārdsakot orģināls. Vēsture tiek ietīta vākos, bet mūzika palika.
Kā ir ar mūsdienām ? Zem vienas takts nots taisīta melodija, kas tiek atskaņota entām reižu dziesmās ar truliem vārdiem, kas nekādu vēsti nenas, tikai lipīgu pieskaņu galvai uz pāris minūtēm, nu labi dažreiz kādam arī uz dienu. Dzirdēju nesen vienu tekstu, kurš palicis galvā, jo sliktāka dziedātāja, jo plikāka izskatās – klipos, koncertos. Parasti tāda mūzika tiek radīta tīņiem, kuriem gaume un domas mainās dienu dienā, kuri pakļaujas, ko nes mūzikas industrija. Vēl nesenā pagātnē Radiohead savu jauno albūmu atdeve teiksim tā for free, vai kā bija jaunie “mākslinieki” sadusmojušies, jo takš nevarēs pārdot savu pļurzu pietiekami, kā saka nelabvēlīga konkurence, kas viņiem neļauj uztaisīt labāku albūmu par Radiohead – in rainbows ? Slinkums, vismaz es tā domāju, nespēja kreatīvi darboties.
Kā ir ar mūsdienām ? Zem vienas takts nots taisīta melodija, kas tiek atskaņota entām reižu dziesmās ar truliem vārdiem, kas nekādu vēsti nenas, tikai lipīgu pieskaņu galvai uz pāris minūtēm, nu labi dažreiz kādam arī uz dienu. Dzirdēju nesen vienu tekstu, kurš palicis galvā, jo sliktāka dziedātāja, jo plikāka izskatās – klipos, koncertos. Parasti tāda mūzika tiek radīta tīņiem, kuriem gaume un domas mainās dienu dienā, kuri pakļaujas, ko nes mūzikas industrija. Vēl nesenā pagātnē Radiohead savu jauno albūmu atdeve teiksim tā for free, vai kā bija jaunie “mākslinieki” sadusmojušies, jo takš nevarēs pārdot savu pļurzu pietiekami, kā saka nelabvēlīga konkurence, kas viņiem neļauj uztaisīt labāku albūmu par Radiohead – in rainbows ? Slinkums, vismaz es tā domāju, nespēja kreatīvi darboties.
Mans skatījums, kas tad tagad ir orģināls ? Elektroniskā mūzika, tā ir dažāda, nav tik traki komercilazējusies, ņēmsim par piemēru Simian Mobile Disco albūmu – Attack Decay Sustain Release, tur slēpjas šī dažādība albūmā pēc kuras es ilgojos, ne dziesmas, ne ritmi nav līdzīgi, tas ir tas, kas man ir pietrūcis un ko es esmu atradis šī jaunā laikmetā mūzikā. Pats gan klausos pārsvarā veco rock un sintētiku. Gribējās izlādēt savu domu, ko sen nebiju darījis.
P.S Martā mans blogs svin viena gada jubileju. Paldies tiem, kas te iegriežas un lasa, bez Jums es nemaz tik tālu nebūtu nonācis.
Nu ,redz, kaut kad Jūnijā tika pieteikts, tagad laikam ir izlaists, bildē visas fīčas aprakstītas, super dizains.
Atsāku strādāt, bet arī nonācu pie secinājuma, kad darba nav tad gribās, bet, kad ir tad negribās. Jau baigi ilgi domāju, ka vajadzētu nopirkt normālu fočuku, tad arī pasūtīju Nikon D40x. Labs ar daudz funkcijām, kuras vēl visas neesmu atkodis, iespējams būs jāiegriežas kādā foto skolā, jo tā štelīte interesē, jo kaut kāds hobijs ir jātrod starp darbu un brīvo laiku, jo gulēt nav tas patīkamākais visu dienu, nu labi ne jau gulēt, bet neko nedarīt. Vispār tas nogurdina vairāk nekā tad, kad kaut ko tu vismaz dari, nevis stūlbi lupī monitorā.
Runājot par klubiem un citām izklaidēm, aizgājis biju ar draugiem uz vērmaņdārza klubu fašion, 14 februārī, tur notika studentu nodzeršanās un vēl dažādi smieklīgi pasākumi un skatuves, tīri forši bija, nevienu sīko neredzēju. Ir doma arī par Holandes apmeklēšanu parādījusies, mērķis Black sensation, kaut kad septembrī Amsterdamā.

