Tā nu tas ir, sešdesmitajos, septiņdesmitajos vella mūzika (rock) tika pieskaitīta visam nelabajam, kāpēc ? Vecāki bija šausmās viņu atveses lietoja narkotikas, audzēja garus matus, piedalījās tādos pasākumos kā sex revolution, to varētu raksturot sekss uz ielas, bet pats galvenais tā bija mūzika, kas dzima, kas lauza standartus, tā varēja pateikt, izteikt daudz ko tajā laikā. Katra viņu dziesma bija daudz savādāka, nebija atbalsis no citas dziesmas, ritma vienvārdsakot orģināls. Vēsture tiek ietīta vākos, bet mūzika palika.
Kā ir ar mūsdienām ? Zem vienas takts nots taisīta melodija, kas tiek atskaņota entām reižu dziesmās ar truliem vārdiem, kas nekādu vēsti nenas, tikai lipīgu pieskaņu galvai uz pāris minūtēm, nu labi dažreiz kādam arī uz dienu. Dzirdēju nesen vienu tekstu, kurš palicis galvā, jo sliktāka dziedātāja, jo plikāka izskatās – klipos, koncertos. Parasti tāda mūzika tiek radīta tīņiem, kuriem gaume un domas mainās dienu dienā, kuri pakļaujas, ko nes mūzikas industrija. Vēl nesenā pagātnē Radiohead savu jauno albūmu atdeve teiksim tā for free, vai kā bija jaunie “mākslinieki” sadusmojušies, jo takš nevarēs pārdot savu pļurzu pietiekami, kā saka nelabvēlīga konkurence, kas viņiem neļauj uztaisīt labāku albūmu par Radiohead – in rainbows ? Slinkums, vismaz es tā domāju, nespēja kreatīvi darboties.

Mans skatījums, kas tad tagad ir orģināls ? Elektroniskā mūzika, tā ir dažāda, nav tik traki komercilazējusies, ņēmsim par piemēru Simian Mobile Disco albūmu – Attack Decay Sustain Release, tur slēpjas šī dažādība albūmā pēc kuras es ilgojos, ne dziesmas, ne ritmi nav līdzīgi, tas ir tas, kas man ir pietrūcis un ko es esmu atradis šī jaunā laikmetā mūzikā. Pats gan klausos pārsvarā veco rock un sintētiku. Gribējās izlādēt savu domu, ko sen nebiju darījis.

P.S Martā mans blogs svin viena gada jubileju. Paldies tiem, kas te iegriežas un lasa, bez Jums es nemaz tik tālu nebūtu nonācis.